otrdiena, 2015. gada 17. marts

Pirmā diena Madagaskarā

12. Februāris 2015, Pēc 12 stundu lidojuma diktan grūta ierodos šajā lielajā salā Madagaskarā. Kā šeit būs, esmu tik slinka, lai iepriekš izpētītu un ievāktu vajadzīgo informāciju. Cilvēkiem apsolos, ka palasīšu, nepalasu, ta man iet. Nākas visu tā kā jaundzimušam bērnam apgūt.
Vispirms veselības kontrole, viņi te baidās no hebolas vīrusa, pašiem noteikti daudz problēmu to tik vēl vajag te klāt, to hebolas vīrusu! Tālāk vīzu kontrole, viss labi, nav uz manīm tik aizdomīgi kā arābu valstīs.
Lidostā mani jau gaida Julot Thierry tēva Joakīma draugs katoļu priesteris. Viņa semināristiem piederošais 4x4 saplīsis, atbraucis man pakaļ ar mikrobusiņu. Ar to tad nu arī pa Antananarivo pārvietojāmies. Galvaspilsētas cilvēki mūs centās apstopēt un iekāpt kā pilsētas autobusā, viņiem te līdzīgi kā Libānā: apstopē jebkur un lec tik iekšā. Antananarivo ir bērni, kas pastaigājas basām kājām, uz ielas malām sēž visādu produktu pārdevēji, tajā skaitā, gaļas pārdevēji, un pa gaļu pastaigājas mušu bari, nav viņiem aukstuma vitrīnu. Un tad ir tā, ka ratus velk ne mūļi , ne ēzeļi, ne zirgi, bet paši civēki. Nu lai kā nedomāju, ka viņi būtu nelaimīgāki cilvēki nekā tie, kas labklājībā dzīvo, izskatās smaidīgi. Nofotografēju kā viņi žāvē veļu ceļā no lidostas uz centru.
Man bija viena diena Antananarivo pa to paspējām aiziet uz vienu zoodārzu, baroju tajos lemūrus ar zāli. Ceru tomēr, ka ceļojuma laikā izdosies labāk tos lemūrus apskatīt un aptaustīt. Pārsteidza milzīgie brunurupuči un augi, kurus sauc par ziloņu ausīm.
Semināristu dārzā ieraugu avokado koku, mani mīļie, kāds milzīgs koks !!!! Tik pat milzīgi aug arī mango koki. Priekš savas māsa ielieku banānķekaru, arī ieraugāms viņu dārzā.






Le 12 février 2015, Avoir fait 12 heures de vol bien dur j'arrive finalement à Madagascar. Comment passeront mes trois mois ici? Je connais si peu de cette île. Je suis tellement paresseuse pour se renseigner avant de visiter les différents pays. Je vais tout découvrir comme un nouveau né découvre le monde.
D'abord le contrôle sanitaire, ils ont peur du virus hebola. Puis le contrôle de visa, tout va bien pour moi, ils ne se méfient pas autant que dans les pays arabes en voyant une lettone. Julot Thierry un ami de père Ioakim m'attend à l'aéroport. Il devait arriver avec une voiture de sa communauté (les séminaristes catholiques). Leur 4x4 est tombé en panne, il arrive avec une minibus avec lequel on fait la ville. Il y a des gens qui veulent nous arrêter, car il pensent que c'est le transport en commun. Ici c'est un peu comme au Liban où les gens arrêtent le bus n'importe où et rapidement sautent dedans. La circulation ressemble aussi à celui du Liban sauf qu'ici personne ne klaxonne contrairement le Liban où les gens klaxonne même s'il n'y a personne devant eux lol !
Il y a des enfants qui se promènent pieds nus à Antananarivo. Les marchands des légumes, fruits, viandes et beaucoup d'autres choses se sont placés aux bords des rues. Souvent je voit les charrettes tirées par les hommes avec toute sorte des choses dedans. La vie est dure ici, mais les gens n'ont pas l'air d'être malheureux. Qu'est qui détermine le bonheur de l'homme ?
Une chose j'ai trouvé rigolote : la façon de sécher le linge, pourquoi ne pas l’accrocher au moins dans les arbres comme je l'ai vu près du désert au Maroc. Je n'ai pas eu la réponse.
J'ai eu seulement une journée à Antananarivo, on a visité un zoo où j'ai pu donner de l'herbe aux lémuriens. Les grandes tortues et les plants qui s'appellent 'oreilles d'éléphants m'a étonnés.
Dans le jardin des séminaristes je vois comment poussent les avocats, wow quel arbre !!! Aussi grands arbres sont les manguiers. Pour ma sœur je mets une grappe de bananes:)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru