12. Februāris 2015, Pēc 12 stundu lidojuma
diktan grūta ierodos šajā lielajā salā Madagaskarā. Kā šeit
būs, esmu tik slinka, lai iepriekš izpētītu un ievāktu vajadzīgo
informāciju. Cilvēkiem apsolos, ka palasīšu, nepalasu, ta man
iet. Nākas visu tā kā jaundzimušam bērnam apgūt.
Vispirms veselības
kontrole, viņi te baidās no hebolas vīrusa, pašiem noteikti daudz
problēmu to tik vēl vajag te klāt, to hebolas vīrusu! Tālāk
vīzu kontrole, viss labi, nav uz manīm tik aizdomīgi kā arābu
valstīs.
Lidostā mani jau gaida
Julot Thierry tēva Joakīma draugs katoļu priesteris. Viņa
semināristiem piederošais 4x4 saplīsis, atbraucis man pakaļ ar
mikrobusiņu. Ar to tad nu arī pa Antananarivo pārvietojāmies.
Galvaspilsētas cilvēki mūs centās apstopēt un iekāpt kā
pilsētas autobusā, viņiem te līdzīgi kā Libānā: apstopē
jebkur un lec tik iekšā. Antananarivo ir bērni, kas pastaigājas
basām kājām, uz ielas malām sēž visādu produktu pārdevēji,
tajā skaitā, gaļas pārdevēji, un pa gaļu pastaigājas mušu
bari, nav viņiem aukstuma vitrīnu. Un tad ir tā, ka ratus velk ne
mūļi , ne ēzeļi, ne zirgi, bet paši civēki. Nu lai kā
nedomāju, ka viņi būtu nelaimīgāki cilvēki nekā tie, kas
labklājībā dzīvo, izskatās smaidīgi. Nofotografēju kā viņi
žāvē veļu ceļā no lidostas uz centru.
Man bija viena diena
Antananarivo pa to paspējām aiziet uz vienu zoodārzu, baroju tajos
lemūrus ar zāli. Ceru tomēr, ka ceļojuma laikā izdosies labāk
tos lemūrus apskatīt un aptaustīt. Pārsteidza milzīgie
brunurupuči un augi, kurus sauc par ziloņu ausīm.
Semināristu dārzā
ieraugu avokado koku, mani mīļie, kāds milzīgs koks !!!! Tik
pat milzīgi aug arī mango koki. Priekš savas māsa ielieku
banānķekaru, arī ieraugāms viņu dārzā.
Le 12 février 2015, Avoir fait 12
heures de vol bien dur j'arrive finalement à
Madagascar. Comment passeront mes trois mois ici? Je connais si peu
de cette île. Je suis tellement paresseuse pour se renseigner avant
de visiter les différents pays. Je vais tout découvrir comme un
nouveau né découvre le monde.
D'abord
le contrôle sanitaire, ils ont peur du virus hebola. Puis le
contrôle de visa, tout va bien pour moi, ils ne se méfient pas
autant que dans les pays arabes en voyant une lettone. Julot
Thierry un ami de père Ioakim m'attend à l'aéroport. Il devait
arriver avec une voiture de sa communauté (les séminaristes
catholiques). Leur 4x4 est tombé en panne, il arrive avec une
minibus avec lequel on fait la ville. Il y a des gens qui veulent
nous arrêter, car il pensent que c'est le transport en commun. Ici
c'est un peu comme au Liban où les gens arrêtent le bus n'importe
où et rapidement sautent dedans. La circulation ressemble aussi à
celui du Liban sauf qu'ici personne ne
klaxonne
contrairement le Liban où les gens klaxonne
même s'il n'y a personne devant eux lol !
Il y a des enfants qui se promènent pieds nus à
Antananarivo. Les marchands des légumes, fruits, viandes et beaucoup
d'autres choses se sont placés aux bords des rues. Souvent je voit
les charrettes
tirées par les hommes avec toute sorte des choses dedans. La vie est
dure ici, mais les gens n'ont pas l'air d'être malheureux. Qu'est
qui détermine le bonheur de l'homme ?
Une
chose j'ai trouvé rigolote : la façon de sécher le linge,
pourquoi ne pas l’accrocher au moins dans les arbres comme je l'ai
vu près du désert au Maroc. Je n'ai pas eu la réponse.
J'ai
eu seulement une journée à Antananarivo, on a visité un zoo où
j'ai pu donner de l'herbe aux lémuriens. Les grandes tortues et les
plants qui s'appellent 'oreilles d'éléphants m'a étonnés.
Dans le
jardin des séminaristes je vois comment poussent les avocats, wow
quel arbre !!! Aussi grands arbres sont les manguiers. Pour ma
sœur je mets une grappe de bananes:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru